Ir sarunas, kas paliek gan prātā, gan sirdī. Tās ir tās sarunas, kurās domas brīvi klīst, jo prāts beidzot sāk darboties pilnvērtīgi. Sarunas, pēc kurām nepieciešams mirklis, lai atgūtos. Tās, kurās vārdi ilgi gaidījuši savu īsto brīdi, lai tiktu izteikti un, kas vissvarīgāk – patiešām sadzirdēti.
Manuprāt, tieši šī saruna ir tieši tāda – atklāta, bez maskām, bez gaidām un ilūzijām. Un tieši tāda, šķiet, ir arī Anna Rozīte. Es apzināti nepieminu viņas profesiju, jo šoreiz tā nav būtiska. Ikviens, kurš klausīsies šo sarunu, varēs ļauties maldīties domu un atziņu labirintos. Un reizēm tieši ceļojums cauri šim labirintam ir pats vērtīgākais.
Un tagad tu šo tradīciju turpini kopā ar savu meitu. Jā, es vēlējos to izdarīt, kamēr meita nav pavisam pieaugusi. Viņai tagad ir 12 gadi, un, lai arī viņa jau saprot, kas ir kas un kurš nes dāvanas, bērna gars viņā joprojām ir dzīvs. Viņa vēl tic brīnumiem – un arī es.
Patiesībā, man pašai šādi piedzīvojumi ļoti patīk. Es nebrauktu, ja tas mani neinteresētu un neliktu smaidīt. Mans iekšējais bērns priecājas līdzi, un daudzas atmiņas no iepriekšējām reizēm bija jau izplēnējušas, tāpēc atklāt visu no jauna bija īpaši skaisti. Kā jau ierasts, es saplānoju aktīvas dienas, tāpēc neizdevās vienkārši mierīgi baudīt ziemas pasaku – braukt ar ragavām vai celt sniegavīru. Lapzemei vajag vismaz divas vai trīs pilnas dienas, lai pa īstam izdzīvotu tās burvību.
Klausoties tevi, saprotu, cik dārgs tev ir kopā pavadītais laiks ar meitu. Jā, ar gadiem laika izjūta mainās. Es apzinos, cik ātri viss skrien – drīz viņa būs pieaugusi. Piecas dienas nedēļā mēs katrs esam savās darīšanās, tāpēc man ir svarīgi, lai vakariņas vienmēr ēdam kopā.
Protams, tas ir tikai neliels brīdis visas dienas kontekstā. Tagad Emīlijai arvien vairāk gribas laiku pavadīt savā istabā, kur viņai vienmēr ir, ko darīt. Es priecājos, ka viņa ir pašpietiekama, lai gan, būsim godīgi, daļa no tā saistīta arī ar telefonu. Es cīnos ar šo realitāti gan savā, gan meitas dzīvē. Aizliegt telefonu nebūtu risinājums – tas tikai radītu spriedzi un attālinātu mūs vienu no otras. Tāpēc mans uzdevums ir radīt tādus mirkļus, kad telefons pats par sevi paliek otrajā plānā.
Lasi vēl: Viss sāksies 4.jūlija vakarā: sinoptiķi izplata nelabvēlīgu laika prognozi nedēļas nogalei
Tāpēc brīvdienas un ceļojumi man ir īpaši svarīgi – tie ir mūsu kopīgie piedzīvojumi, kur laiks kļūst par vērtību, un mēs viena otru atklājam no jauna.
Anna Rozīte atklāj no kā šobrīd viņa baidās..
Kas ir tava gaisma tumsā?
Mana gaisma tumsā ir ģimene. Īpaši laiks, ko pavadu ar meitu, liek justies droši un stabilizē manu pasauli, it īpaši, ja runājam par tām “duļķainajām brillēm.” Tieši šajos brīžos es visvairāk izjūtu savas rīcības nozīmi un savu vietu dzīvē. Ģimene ir mana miera osta, kurā pat iekšējā laikā varu atrast līdzsvaru.
Protams, audzināšana ir kā nepārtraukts eksperiments. Tu centies dot labāko, bet nekad nevari būt pilnīgi drošs, vai kāds vārds vai rīcība kādreiz dziedēs vai, gluži pretēji. Taču šobrīd ģimene man sniedz dziļāko dzīves jēgu. Vienlaikus es mācos būt arī laba vecāka pašai sev. Būt draudzīgai pret sevi ir tikpat svarīgi, jo bieži vien esam paši sev visskarbākie kritiķi. Mēs daudz runājam par to, ka nav pieņemami sāpināt citus, bet reizēm aizmirstam, ka tas pats attiecas uz mums pašiem.
Tu jau pieminēji savu iekšējo cīņu, tāpēc parunāsim mazliet par bailēm. No kā šodien baidies?
Bailes vienmēr ir klātesošas, tās nāk un iet kā viļņi — vienu dienu spēcīgāk, citu vājāk. Vislielākās bailes man ir par tuvākajiem, par to, ka viņiem varētu notikt kas slikts. Pēdējā laikā esmu dzirdējusi tik daudz traģisku stāstu, ka tas neizbēgami rada trauksmi. Katru reizi, kad meita kaut kur dodas, sirdī klusi saku: Lūdzu, sargā viņu. Un es zinu, ka šīs sajūtas pazīst lielākā daļa vecāku. Mēs visi baidāmies par tiem, kurus mīlam, un tā ir cilvēciska daļa no rūpēm un mīlestības.
Lasi vēl: 2025. gada vasara pārrakstīs klimata rekordus: vai karstums atgriezīsies līdz augustam
Es ticu, ka aiz vārda “nevaru” vienmēr slēpjas kas vairāk. Ir svarīgi saprast, kas tieši — bieži vien tas patiesībā nozīmē “negribu”. Manā darbā es bieži redzu, ka cilvēki ne vienmēr patiesi vēlas zaudēt svaru, jo nemainot ieradumus, viņi saglabā kādus slēptus ieguvumus. Dažkārt nemainīšanās sakņojas bailēs no nezināmā vai no tā, kā pārmaiņas ietekmēs viņu dzīvi.
